Latvijas gliemeži

Latvijas Malakologu biedrība par savu 2011. gada dabas simbolu bija izvēlējusies lielo dīķgliemezi Lymnaea stagnalis.

Lielais dīķgliemezis Lymnaea stagnalis dzīvo ezeros un dīķos. Dažreiz gadās redzēt to ļoti lielā skaitā, bet tā ir viena no ekoloģijas likumsakarībām – ienākot jaunā ūdenskrātuvē jebkura ūdens gliemežu sugas var savairoties lielā daudzumā, jo nav konkurējošās sugas. Vēlāk ienāk arī citas sugas un izveidojas līdzsvars. Lielais dīķgliemezis elpo atmosfēras skābekli, tādēļ nereti tas redzams uzrāpies pa kādu auga stumbru līdz ūdens virsmai un atvēris elpatveri, kas izskatās kā neliels caurumiņš gliemeža sānos. Tas tādēļ, ka evolūcijas gaitā dīķgliemeži atgriezušies dzīvot ūdenī pēc tam, kad viņu senči bija kļuvuši par sauszemes gliemežiem. Bet senākie dīķgliemežu senči, tāpat kā mums visiem, bija jūras iemītnieki. Tie elpoja ar žaunām, un lielākā daļa mūsdienās sastopamie gliemeži arī elpo ar žaunām. Tāpat kā abinieku senči, arī sauszemes gliemežu senči pakāpeniski pielāgojās dzīvei gaisa vidē un ieguva spēju elpot ar plaušām. Pēc tam daļa no sauszemes gliemežiem atkal atgriezās dzīvot ūdenī, bet tiem saglabājas plaušas un nepieciešamība ieelpot gaisu.

Lielais dīķgliemezis un arī citi dīķgliemeži ir ievērojami ar to, ka tie piedalījušies Latvijā pirmajā ekoloģiskajā eksperimentā par gliemežu izplatīšanās spēju. Eksperimentu 1922. un 1923. gadā veikusi Neimaņu Meta Latvijas Universitātes studente profesora N. Lebedinska vadībā, par to publicēts raksts „Gliemežu kurkuļu izturība pret izžūšanu” 1924. gadā [Neimaņu Meta, 1924]. Eksperimenta mērķis bija pierādīt, ka pēc ilgākas uzturēšanās gaisā olas nav traumētas un gliemezēni spēj izšķilties un attīstīties. Eksperiments notika ar vilciena un aeroplāna palīdzību. Olu kokoni bija piestiprināti pie koka nūjas un, braucot ar vilcienu to turēja ārā pa logu, braucot ar aeroplānu kokoni bija novietoti uz stikla plāksnītes, ko turēja rokā pāri lidaparāta malai. Pēc tam gliemežu olas ielika akvārijā, ļāva tām attīstīties un noskaidroja to izdzīvotību. Secinājums bija viennozīmīgs: olas šādu pārvietošanos pārcieš samērā viegli, tātad ūdens gliemeži var izplatīties ar ūdensputnu palīdzību pasīvā veidā. Svarīgi būtu atzīmēt, ka tā ir arī pirmā publikācija latviešu valodā par gliemju faunu.

Atsauces

• Neimaņu Meta, 1924; Gliemežu kurkuļu izturība pret izžūšanu; Latvijas Universitātes Raksti XI
  Tīmeklī: http://periodika.lv/
  PDF: Neimanu_Meta-1924.pdf

Foto: Mudīte Rudzīte
Foto: Mudīte Rudzīte