Citāts no Dž. Darels 2001. „Saskarsme ar dzīvniekiem”

„.. ja vēlaties piedzīvot patiesi eksotisku romānu, nemaz nav jādodas uz tropiskajiem mežiem: vajag tikai iegriezties pagalmā aiz savas mājas un piezagties gliemežu pārim. Tur jūs redzēsiet tik ideālu situāciju, kas noderētu par sižetu jebkuram romānam, jo gliemeži ir hermafrodīti, tātad ikviens no tiem var izbaudīt gan tēviņa, gan mātītes aplidošanu un kopošanos. Papildus šim duālajam seksam gliemežiem piemīt kaut kas vēl neparastāks – viņu ķermenī atrodas mazs maisveida izaugums, kurā ir kalcija karbonāta adatiņa, kuru sauc par “mīlas bultu”. Tādejādi, kad viens gliemezis – kurš, kā jau es teicu, ir vienlaikus gan tēviņš, gan mātīte – rāpo līdzās otram gliemezim, tāpat vienlaikus tēviņam un mātītei, abi nododas visdīvainākajai aplidošanai. Viņi sašauj viens otru ar savām “mīlas bultām”, kas dziļi ieurbjas ķermenī un tur ātri izšķīst. Šķiet, šis dīvainais duelis nav tik sāpīgs, kā izskatās – patiesībā bultas ieurbšanās sānos sagādā gliemezim baudu, iespējams, pat tādu kā eksotisku tirpoņu. Bet, lai nu kā, abus gliemežus tas iesveļ nepārvaramā pārošanās entuziasmā. Es neesmu dārznieks – bet ja tāds būtu, noteikti ierīkotu savā dārzā kādu mīkstu vietiņu visiem gliemežiem, pat ja tie noēstu manus dēstus. Jebkurš radījums, kas iztiek bez Kupidona palīdzības un pats nēsā līdzi stopu un bultas, pēc manām domām, ir vairāk vērts nekā garlaicīgi, neseksīgi kāposti. Šādi dzīvnieki dārzā ir pagodinājums.”